Web - Windows - iPhone
Pirms simts gadiem Riḍván festivāla vienpadsmitās dienas agrā pēcpusdienā Abdu’l-Bahá vairāku simtu cilvēku klātbūtnē pacēla strādnieka cirvi un pāršķēla velēnu, kas pārklāja tempļa vietu Grospointā uz ziemeļiem no Čikāgas. Tajā pavasara dienā kopā ar Viņu iezīmēt pamatakmeņa vietu bija uzaicināti dažādas izcelsmes cilvēki, starp kuriem var minēt norvēģus, indiešus, francūžus, japāņus, persiešus un Amerikas pamatiedzīvotājus. It kā lūgšanu nams, vēl neuzcelts, piepildīja ceremonijas priekšvakarā izteiktās Skolotāja vēlmes attiecībā uz katru šādu celtni: “lai cilvēce rastu satikšanās vietu” un “lai no tās atvērtajiem svētuma galmiem izplatītos cilvēces vienotības uzsaukums”.
Viņa klausītāji tobrīd, kā arī visi, kas Viņu dzirdēja Viņa ceļojumu laikā Ēģiptē un Rietumos, droši vien tikai blāvi aptvēra Viņa vārdu tālejošo iedarbību uz sabiedrību, uz tās vērtībām un rūpēm. Vai kāds pat šobaltdien var apgalvot, ka būtu tikai uz acumirkli saskatījis vairāk nekā tālu un neskaidru mājienu par nākotnes sabiedrību, kādu ir lemts izveidot Bahá’u’lláh Atklāsmei? Lai neviens nedomā, ka civilizācija, uz kuru cilvēci virza dievišķā mācība, izveidosies tikai no pielāgojumiem pašreizējā kārtībā. Tas ir tālu no patiesības. Dažas dienas pēc Rietumu pirmā tempļa pamatakmens ielikšanas Abdu’l-Bahá savā runā sacīja, ka “viens no garīgo spēku izpausmes rezultātiem būs tas, ka cilvēku pasaule pielāgosies jaunam sociālam veidolam”, ka “Dieva taisnīgums būs viscaur acīmredzams cilvēku darīšanās”. Šie un neskaitāmi citi Skolotāja izteikumi, kuriem arvien un aizvien pievēršas bahājiešu kopiena, vairo sapratni par attālumu, kas sabiedrību šķir no tā, kāda tā ir patlaban, un kāda tā būs izveidota atbilstoši pārsteidzošajai vīzijai, ko Viņa Tēvs dāvājis pasaulei.
Ak vai! Neraugoties uz slavējamiem centieniem, ko labu nodomu apveltīti cilvēki ikvienā zemē dara, lai uzlabotu sabiedrības dzīves apstākļus, daudziem šādas vīzijas īstenošanas šķēršļi šķiet nepārvarami. Viņu cerības sabrūk kļūmīgu pieņēmumu dēļ par to, kāda ir cilvēka dabu, kas tik ļoti ir iesūkušies mūsdienu eksistences struktūrās un tradīcijās, ka tie ir ieguvuši iedibināta fakta statusu. Šajos pieņēmumos, šķiet, netiek ņemta vērā ārkārtējā garīgā potenciāla krātuve, kas ir pieejama ikvienai apgaismotai dvēselei, kura no tās smeļas; tā vietā attaisnojumu tie pamato ar cilvēces trūkumiem, kuru piemēri diendienā nostiprina vispārēju bezcerības sajūtu. Tādējādi kārtainais nepareizo pieņēmumu plīvurs aizsedz pamatpatiesību: pasaules stāvoklis atspoguļo cilvēka gara izkropļojumus, nevis tā būtisko dabu. Katras Dieva Atklāsmes mērķis ir ierosināt pārveidošanos kā iekšējā dzīvē, tā cilvēces ārējos apstākļos. Šāda pārveidošanās dabiski notiek, kad pieaugošs skaits cilvēku, kurus vieno dievišķie priekšraksti, kopīgi tiecas attīstīt garīgās spējas, lai dotu savu artavu sabiedrisko pārmaiņu procesā. Līdzīgi pirms gadsimta Skolotāja cirstajai cietajai zemei, laikmeta valdošās teorijas vispirms var šķist noturīgas pret pārmaiņām, bet tās nešaubīgi izzudīs un ar “Dieva balvas pavasara lietiem” izplauks svaigi un krāšņi “patiesas sapratnes ziedi”.
Mēs pateicamies Dievam, ka ar Viņa Vārda spēku jūs – Viņa Visdiženā Vārda kopiena – kultivējat vidi, kurā var ziedēt patiesa sapratne. Pat tie, kuri Ticības dēļ izcieš ieslodzījumu, ar savu neizmērojamo ziedošanos un nelokāmību ļauj līdzjūtīgās sirdīs uzziedēt “zināšanu un gudrības hiacintēm”. Visā pasaulē kāras dvēseles tiek iesaistītas jaunas pasaules veidošanā, sistemātiski ieviešot Piecu gadu plāna noteikumus. Tā iezīmes ir izprastas tik labi, ka mums nešķiet vajadzīgs izteikties par tām sīkāk. Mūsu lūgums pie Visudāsnās Providences Sliekšņa ir tāds, lai ikviens no jums, sniedzot savu ieguldījumu Plāna virzībā, tiktu pagodināts ar Augsto Pulku palīdzību. Mūsu dedzīgā vēlme, ko stiprinājis tas, ka esam bijuši liecinieki jūsu veltītajām pūlēm pagājušajā gadā, ir tāda, lai jūs pastiprinātu tādu savu zināšanu stabilu piemērošanu, ko jūs iegūstat pieredzē. Tagad nav īstais laiks atturēties; pārāk daudzi ir neziņā par jauno rītausmu. Kurš cits, ja ne jūs, var nodot dievišķo ziņu? “Pie Dieva,” apstiprina Bahá’u’lláh, runājot par Lietu, “šī ir vērīguma un atsvabināšanās, vīzijas un pacilātības arēna, kur neviens nevar piecirst piešus uz saviem kaujas zirgiem kā vien Žēlsirdīgā drošsirdīgie jātnieki, kas ir atsvabinājušies no jebkuras pieķeršanās esamības pasaulei”.
Vērot bahājiešu pasauli ir gluži kā raudzīties uz patiesi gaišu ainavu. Ticīga cilvēka dzīvē, kurš vairāk par visu vēlas aicināt citus uz komūniju ar Radītāju un kalpot cilvēcei, var atrast tādas garīgās transformācijās pazīmes, ko Laikmeta Kungs ir paredzējis katrai dvēselei. Tajā garā, kas valda jebkuras bahājiešu kopienas darbos, kas tiek veltīti, lai uzlabotu kā gados jauno un veco locekļu, tā arī draugu un sadarbības partneru spējas kalpot kopējai labklājībai, var saskatīt norādes par to, kā varētu attīstīties uz dievišķo mācību balstīta sabiedrība. Tajos attīstītākajos klasteros, kuros ir Plāna ietvaros pārvaldīto darbību pārpilnība un īpaši izteikta nepieciešamība nodrošināt saskaņotību starp rīcības virzieniem, rodošās administratīvās struktūras sniedz vāru priekšstatu, lai cik tas būtu blāvs, par to, kā Ticības institūcijas pakāpeniski uzņemsies daudz plašāku atbildības apjomu, lai veicinātu cilvēku labklājību un progresu. Skaidrs, ka tad indivīda, kopienas un institūciju attīstība ietver milzīgu potenciālu. Taču papildus tam mēs ar īpašu gandarījumu novērojam, kā šos trīs saista tik liegas mīlestības un savstarpēja atbalsta attiecības.
Savukārt attiecības starp atbilstošajiem trim darboņiem plašajā pasaulē – starp pilsoni, politisko iekārtu un sabiedrības institūcijām – atspoguļo nesaskaņas, kas raksturo cilvēces vētraino pārejas stadiju. Nevēlēdamies rīkoties kā savstarpēji saistītas organiska veseluma daļas, tie ir savažoti cīņā par varu, kas galu galā izrādās veltīga. Tik atšķirīga ir sabiedrība, kādu Abdu’l-Bahá ataino neskaitītos Vēstuļrakstos un runās, – sabiedrība, kurā kā ikdienas savstarpējo attiecību, tā valstu attiecību veidošanas pamatā ir apziņa par cilvēces vienotību. Bahājieši un viņu draugi ciematos un mikrorajonos visā pasaulē kultivē ar šādu apziņu piepildītas attiecības; no viņiem var sajust savstarpīguma un sadarbības, saskaņas un mīlestības šķīsto smaržu. Šādā pieticīgā vidē parādās acīmredzama alternatīva sabiedrības ierastajām nesaskaņām. Tā kļūst skaidrs, ka indivīds, kas pašizteiksmi vēlas realizēt atbildīgi, domām bagāti piedalās kopīgam labumam veltītās konsultācijās un atraida kārdinājumu uzstāt uz savu personīgo viedokli; bahājiešu institūcija, novērtēdama koordinētas rīcības nepieciešamību, kas tiek novadīta rezultatīviem mērķiem, tiecas nevis kontrolēt, bet gan aprūpēt un iedrošināt; kopiena, kurai pašai jāuzņemas atbildība par savu attīstību, nenovērtējamu vērtību saskata vienotībā, ko sniedz iesaistīšanās no visas sirds institūciju izstrādātajos plānos. Bahá’u’lláh Atklāsmes iespaidā attiecības starp šiem trijiem tiek apveltītas ar jaunu siltumu, jaunu dzīvi; kopsummā tie rada veidni, kurā pakāpeniski nobriest pasaules garīgā civilizācija, ko iezīmējusi dievišķā iedvesma.
Atklāsmes gaisma apgaismos visus pūļu aspektus; katrā no tiem attiecības, kas uztur sabiedrību, tiks pārveidotas; katrā no tiem pasaule meklē piemērus, kā cilvēkiem izturēties vienam pret otru. Mēs jums piedāvājam apsvērt cilvēces ekonomisko dzīvi – ņemot vērā tās skaidri redzamo artavu nemieru radīšanā, kurā tik daudz cilvēku nesen ir tikuši iejaukti, – kur netaisnība tiek paciesta ar vienaldzību un nesamērīgi ienākumi tiek uztverti kā veiksmes emblēma. Šāda postoša nostāja ir tik dziļi iesakņojusies, ka pat grūti iedomāties, kā cilvēks viens pats varētu mainīt valdošos standartus, pēc kuriem šajā jomā tiek regulētas attiecības. Tomēr katrā ziņā ir paradumi, no kuriem bahājietis izvairīsies, kā, piemēram, negodīgums savos darījumos vai citu ekonomiska ekspluatēšana. Uzticība dievišķajām pamācībām prasa, lai nebūtu pretrunu starp indivīda saimniecisko darbību un viņa kā bahājieša ticību. Savā dzīvē īstenojot šos ar godīgumu un taisnīgumu saistītos ticības principus, viena vienīga dvēsele standartu var noturēt augsti virs zemā sliekšņa, kas ir pasaules atskaites punkts. Cilvēce ir nogurusi tāda dzīves parauga trūkuma dēļ, pēc kura tiekties; mēs ceram, ka jūs sekmēsiet tādu kopienu veidošanu, kuru dzīvesveids pasaulei dos cerību.
2001. gada Riḍván vēstulē mēs norādījām, ka valstīs, kurās ir pietiekami attīstīts pulku pievienošanās process un labvēlīgi apstākļi nacionālajās kopienās, mēs apstiprinātu valsts mēroga lūgšanu namu izveidošanu, kuru parādīšanās kļūtu par ticības Izveides laikmeta piektās ēras iezīmi. Ar ārkārtīgu prieku mēs tagad paziņojam, ka nacionālie Mashriqu’l-Adhkár tiks celti divās valstīs: Kongo Demokrātiskajā Republikā un Papua Jaungvinejā. Šajās valstīs mūsu noteikti kritēriji ir uzskatāmi izpildīti un to iedzīvotāju reakcija uz pašreizējās plānu virknes radītajām iespējām ir bijusi vairāk nekā ievērojama. Kamēr norit pēdējā kontinentālā tempļa celtniecība Santjago, iepazīstināšana ar nacionālo lūgšanu namu būvniecības projektiem sniedz vēl vienu iepriecinošu pierādījumu par Dieva ticības iekļūšanu sabiedrības augsnē.
Iespējams ir vēl viens solis. Mashriqu’l-Adhkár, ko Abdu’l-Bahá raksturojis kā “vienu no pasaules svarīgākajām institūcijām”, apvieno divus nedalāmus bahājieša dzīves aspektus: lūgšanu un kalpošanu. Šo divu aspektu savienība ir atspoguļota arī saskaņotībā, kas ir atrodama Plānā izstrādātās kopienas veidošanas iezīmēs, jo īpaši dievbijīga gara riestēšanā, kas izpaužas lūgšanu svētbrīžos, un izglītojošajā procesā, kas vairo spējas kalpot cilvēcei. Lūgšanas un kalpošanas savstarpējā saistība ir īpaši izteikta tajos pasaules klasteros, kuros bahājiešu kopienas ir būtiski pieaugušas lielumā un vitalitātē, un kuros ir redzama iesaistīšanās sabiedriskos darbos. Daži šādi klasteri ir nozīmēti kā izglītības izplatīšanas zonas, lai pilnveidotu draugu prasmi turpināt pusaudžu programmu saistītajos reģionos. Kā jau mēs nesen norādījām, spēja uzturēt šo programmu iekvēlina arī mācību pulciņus un bērnu klases. Līdz ar to izglītības zona papildus tās pamatmērķim nostiprina arī visu paplašināšanās un konsolidācijas shēmu. Tieši šajos klasteros turpmākajos gados var apsvērt vietējo Mashriqu’l-Adhkár parādīšanos. Mūsu sirdis ir pateicības pārpilnas Mūžsenajai Dailei un mēs ar prieku darām jums zināmu, ka uzsākam konsultācijas ar attiecīgajām Nacionālajām Garīgajām Padomēm par pirmo vietējo lūgšanu namu celtniecību šādos klasteros: Batambanga, Kambodžā; Bihara Šarifa, Indijā; Matunda Soja, Kenijā; Norte del Kauka, Kolumbijā; Tanna, Vanuatu.
Lai atbalstītu divu nacionālo un piecu vietējo Mashriqu’l-Adhkár celtniecību, mēs visiem šiem projektiem esam nolēmuši Bahá’í Pasaules centrā izveidot Tempļu fondu. Draugi it visur tiek aicināti ziedot tam nesavtīgi, cik atļauj līdzekļi.
Dārgie kolēģi: zeme, kuru pamatakmeņa vietai pirms simts gadiem atraka Abdu’l-Bahá rokas, atkal tiks atrakta vēl septiņās valstīs, un tā ir tikai prelūdija tai dienai, kad katrā pilsētā un ciematā, paklausot Bahá’u’lláh pavēlei, tiks uzcelta ēka Kunga pielūgšanai. No šīm Dieva Piemiņas Rītausmas vietām atmirdzēs Viņa gaismas stari un izskanēs Viņa slavinājuma himnas.
Vispasaules Taisnīguma Nams