Web - Windows - iPhone
Sākoties šiem krāšņajiem svētkiem, mūsu acis iemirdzas, raugoties uz tikko atklāto apzeltīto kupolu, kas kā kronis slejas virs cildenās Bāba svētnīcas. Atjaunota tās dievišķajā krāšņumā, kādu tai bija paredzējis Šogijs Efendi, šī augstā celtne kā dienā, tā naktī atkal apmirdz zemi, jūru un debesis, apliecinādama Tā, Kura svētās mirstīgās atliekas guļ tās klēpī, majestāti un svētumu.
Šis prieka mirklis sakrīt ar Dievišķā plāna īstenošanas sekmīgas nodaļas noslēgumu. Tikai viena desmitgade vairs palikusi Tapšanas laikmeta pirmajā gadsimtā – pirmajos simt gados, kas pavadīti Abdu'l-Bahá Pēdējās gribas un testamenta dāsnajā pavēnī. Piecu gadu plānam, kas tagad noslēdzas, sekos vēl viens, kura iezīmes visā bahājiešu pasaulē ir tikušas intensīvi apgūtas. Patiesi, mēs diezvai varam būt vēl vairāk gandarīti par atsauksmi uz mūsu vēstījumu Padomnieku kontinentālās kolēģijas konferencei un pagājušā gada Rizvāna vēstuli. Nesamierinājušies ar šo vēstuļu satura fragmentāru izpratni, draugi atkal un atkal atgriežas pie šīm vēstulēm vai nu vienatnē, vai arī kopā ar citiem, vai nu formālās sapulcēs, vai arī gadījuma sanāksmēs. Viņu sapratni bagātina aktīva un zināšanām piepildīta dalība izaugsmes programmās, kas tiek izkoptas viņu klasteros. Līdz ar to bahājiešu kopiena visā pasaulē dažu mēnešu laikā ir apzināti aptvērusi, kas tai ir nepieciešams, lai to virzītu uz drošu gaidāmās desmitgades sākumu.
Šajā pašā laikposmā dažādos kontinentos politisku apvērsumu un ekonomisku nemieru summa ir satricinājusi valdības un tautas. Dažādas sabiedrības ir novestas līdz revolūcijas slieksnim un atsevišķos gadījumos pat pāri tam. Vadītāji konstatē, ka ne ieroči, ne bagātība negarantē drošību. Sašutums izcēlies vienmēr, kad tautas lolotie sapņi ir palikuši nepiepildīti. Atcerēsimies, cik uzsvērti Bahāullā aizrādīja zemes valdniekiem: “Jūsu tauta ir jūsu bagātība. Sargieties, ja jūsu valdīšana pārkāpj Dieva baušļus un jūs atstājat savus aizbilstamos laupītāju rokās”. Piesardzības vārdi: lai cik aizraujoša nebūtu aina par tautu dedzīgumu uz pārmaiņām, jāielāgo, ka notikumu gaitu manipulē zināmas intereses. Kamēr vien netiek pielietots Diviešķā dziednieka noteiktais līdzeklis, šī laikmeta likstas turpināsies un padziļināsies. Vērīgs laiku vērotājs viegli atpazīs nožēlojami nepilnīgās pasaules kārtības paātrināto sabrukumu, kas ir lēkmjveidīgs, bet nerimstošs.
Taču saredzams ir arī tās pretstats – konstruktīvais process, ko Aizbildnis saistīja ar “dzimstošo Bahāullā ticību” un raksturoja kā “tās Jaunās Pasaules kārtības vēstnesi, kas ticībai drīz ir jārada”. Tās netiešās sekas ir saskatāmas to jūtu izplūdumā, it īpaši jauniešu vidū, kas rodas no ilgošanās veicināt sabiedrības attīstību.
Tā ir Senās Dailes sekotājiem piešķirta dāvana, ka šīs ilgas, kas katrā zemē neapturami smeļas no cilvēka gara, spēj rast tik daiļrunīgu izteiksmi bahājiešu kopienas veiktajā darbā, lai planētas dažādo tautu vidū izveidotu spējas efektīvai rīcībai. Vai tam var līdzināties kāda cita privilēģija?
Ieskatam šajā darbā lai katrs ticīgais raugās uz Abdulu-Bahā, kad pašlaik tiek atzīmēta Viņa “vēsturisko ceļojumu” uz Ēģitpi un Rietumiem simtgade. Viņš neatlaidīgi skaidroja mācību ikvienā sabiedriskā vietā: mājās un misiju zālēs, baznīcās un sinagogās, parkos un laukumos, vilcienu vagonos un uz okeāna laineriem, klubos un biedrībās, skolās un universitātēs. Būdams nelokāms patiesības aizstāvībā, bet tajā pašā laikā neizmērāmi laipns, Viņš piemēroja universālos dievišķos principus laikmeta vajadzībām. Viņš sniedza mīlestību, gudrību, mierinājumu, lai kāda būtu konkrētā vajadzība, visiem bez izņēmuma – ierēdņiem, zinātniekiem, strādniekiem, bērniem, vecākiem, trimdiniekiem, aktīvistiem, garīdzniekiem, skeptiķiem. Paceldams viņu dvēseles, vieņš vienlaicīgi izaicināja viņu pieņēmumus, pārorientēja viņu skatījumu, paplašināja viņu apziņu un fokusēja viņu spēkus. Viņš vārdos un darbos apliecināja tādu līdzjūtību un dāsnumu, ka sirdis tapa pilnīgi pārvērtušās. Neviens netika atraidīts. Mūsu lielā cerība ir tā, ka šajā simtgades laikā Viņa sirsnīgos apbrīnotājus iedvesmos un stiprinās bieži atmiņas brīži par Skolotāja nesalīdzināmajiem darbiem. Raugieties uz Viņa piemēru un ņemiet to kā savu acuraugu; lai tas ir jūsu instiktīvais ceļvedis, tiecoties izpildīt Plāna mērķi.
Sākoties bahājiešu kopienas pirmajam vispasaules Plānam, Šogijs Efendi pārliecinošiem vārdiem raksturoja secīgās stadijas, kā dievišķā gaisma tika iedegta Sijāh-Čālā, ietērpta atklāsmes lākturī Bagdādē, izplatījās Āzijas un Āfrikas valstīs, kamēr vēl tā ar lielāku spožumu mirdzēja Adrianopolē un vēlāk Akkā, pāri jūrām apspīdēja pārējos kontinentus un pakāpeniski izplatījās pasaules zemēs un teritorijās. Šī procesa pēdējo daļu viņš raksturoja kā “šīs gaimsas iekļūšanu ... visās atlikušajās zemeslodes teritorijās”, runājot par to kā par “stadiju, kad Dieva triumfējošās Ticības gaisma, mirdzēdama visā savā varenumā un godībā, pārmirdzēs un apņems visu planētu”. Lai gan līdz šī mērķa sasniegšanai vēl ir tālu, jau daudzos reģionos gaisma intensīvi kvēlo. Dažās valstīs tā spīd katrā klasterī. Zemē, kurā šī nenodzēšamā gaisma vispirms tika iedegta, tā deg spoži par spīti tiem, kas vēlas to izdzēst. Dažādās valstīs tā ir sasniegusi stabilu kvēli pār veseliem kvartāliem un ciemiem, Likteņa Rokai arvien vairāk sirdīs iededzot sveci pēc sveces; katrā cilvēku mijiedarbības līmenī tā apgaismo dompilnas sarunas; tā met savus starus uz neskaitāmām ierosmēm, kas tiek veiktas, lai veicinātu cilvēku labklājību. Un katru reizi tā spīd no uzticīga ticīgā, no dzīvīgas kopienas, no mīlošas Garīgās padomes – tie katrs ir gaismas stars pret tumsu.
Mēs dedzīgi lūdzamies pie Svētā Sliekšņa, lai ikvienu no jums – nemirstīgās gaismas nesēju – nododot citiem ticības dzirskti, ieskauj Bahāullā varenais apstiprinājums.
[Paraksts: Vispasaules Taisnīguma Nams]