Web - Windows - iPhone
Sirdīm piepildītām ar apbrīnu par Bahá’u’lláh sekotājiem mēs ar prieku paziņojam, ka, sākoties šim vislīksmākajam Riḍván laikam, visos zemes kontinentos ir jauns intensīvu izaugsmes programmu pieaugums, vairojot to kopējo skaitu visā pasaulē pāri 1500 un nodrošinot Piecgades plāna mērķa sasniegšanu vienu gadu pirms tā noslēgšanas. Mēs noliecam galvas pateicībā Dievam par šo pārsteidzošo sasniegumu, šo zīmīgo uzvaru. Visi, kas ir strādājuši, novērtēs dāvanu, ko Viņš ir atvēlējis Savai kopienai, sniedzot tai veselu gadu, lai stiprinātu visur izveidotās paplašināšanas un konsolidācijas musturu, gatavojoties uzdevumiem, ko tā tiks aicināta uzņemties nākošajā globālajā pasākumā – piecu gadu ilgā plānā, kas būs piektais pēc kārtas un kura konkrētais mērķis būs pulku iesaistīšanās procesa paātrināšana.
Mirkli apstājoties šajos svētkos, mums ar aizkustinājumu skaidri jāatzīst, ka mūsu sirdīs tik dziļas lepnuma un pateicības jūtas raisa ne tik daudz skaitliskais varoņdarbs, ko jūs esat paveikuši, lai cik ievērojams tas būtu, bet gan izaugsmes kopums daudz dziļākā kultūras līmenī, par ko liecina šis sasniegums. Galvenais no tiem ir draugu palielinātās spējas sarunāties ar citiem par garīgiem jautājumiem un ar vieglumu runāt par Bahá’u’lláh personību un Viņa Atklāsmi. Viņi ir labi ielāgojuši, ka mācīšana ir dāsnas devīguma dzīves pamata prasība.
Nesenās vēstulēs mēs esam pauduši prieku, jo bijām liecinieki mācīšanas tempa pieaugumam visā pasaulē. Šī ticīgā cilvēka garīgā pamatpienākuma izpilde vienmēr ir bijusi un būs bahājieša dzīves neatņemama sastāvdaļa. 1500 intensīvu izaugsmes programmu izveidošana ir pierādījusi, cik drosmīgi un mērķtiecīgi ir kļuvuši ierindas ticīgie, vērdamies ārpus savu tuvāko ģimenes locekļu un draugu loka un gatavi Visžēlīgā rokas vadībai pie uzņēmīgām sirdīm, lai kur tās dzīvotu. Pat vispieticīgākās aplēses liecina, ka nu jau desmitiem tūkstoši piedalās periodiskās kampaņās, lai ar tiem, kas agrāk tika uzskatīti par svešiniekiem, veidotu draudzības saiknes uz dalītas izpratnes pamata.
Cenšoties pasniegt Ticības būtiskos aspektus vienkārši un skaidri, ticīgie ir daudz ieguvuši no Ruhi institūta 6. grāmatas ilustratīvā parauga. Ja tiek novērtēta prezentācijas pamatā esošā loģika un pārvarēta vēlme pārvērst to formulā, tā rosina sarunu starp divām dvēselēm – sarunu, ko izceļ gūtās izpratnes dziļums un izveidoto attiecību raksturs. Ja saruna turpinās vēl pēc sākotnējās satikšanās un tiek izveidota patiesa draudzība, šāda veida tiešas mācīšanas centieni var kļūt par katalizatoru ilgstošam garīgās transformācijas procesam. Īpaši milzīga nozīme nav tam, vai pirmā saskare ar šādiem jaunatrastiem draugiem izraisa ielūgumu viņiem pievienoties bahājiešu kopienai vai arī piedalīties kādā no tās nodarbībām. Daudz svarīgāk, lai katra dvēsele justos laipni aicināta pievienoties kopienai, dodot ieguldījumu sabiedrības pilnveidošanā, uzsākot kalpošanu cilvēcei ceļu, kura sākumā vai tālāk uz priekšu var notikt formāla pievienošanās.
Šādas attīstības nozīmi nevajadzētu novērtēt nepietiekami. Tiklīdz katrā klasterī ir radīts saskanīgs darbības modelis, uzmanība ir jāvelta tā paplašināšanai līdzstrādnieku un paziņu lokā, vienlaikus pievēršot uzmanību mazākām iedzīvotāju kopām, no kurām katrai ir jākļūst par intensīvas darbības centru. Pilsētas klasterī šādu darbības centru vislabāk varētu noteikt mikrorajona robežās; lauku apvidum raksturīgā klasterī šim mērķim piemērota sociālā telpa būtu mazs ciemats. Šādos apstākļos kalpojošie – gan vietējie iedzīvotāji, gan ceļojošie skolotāji – savu darbu varētu pamatoti uztvert kā kopienas veidošanu. Ja viņu mācīšanas centieniem tiktu uzlikts tāds zīmogs kā “no durvīm līdz durvīm”, kaut arī pirmā saskare varētu ietvert vēršanos pie mājas iedzīvotājiem bez iepriekšēja paziņojuma, tas nebūtu godīgi pret procesu, kura mērķis ir vairot iedzīvotājos spēju uzņemties atbildību ar savu garīgo, sociālo un intelektuālo attīstību. Darbības, kas virza šo procesu un kurās tiek aicināti iesaistīties jaunatrasti draugi, – sanāksmes, kas stiprina kopienas garīgo raksturu; stundas, kas audzina bērnu maigās sirdis un prātus; grupas, kas ievirza pusaudžu bangojošo enerģiju; mācību pulciņi, kas ir visiem atvērti un sniedz dažādas izcelsmes cilvēkiem iespēju vienlīdzīgā pakāpē izaugt un izzināt mācības piemērojamību viņu individuālajai un kolektīvajai dzīvei – iespējams kādu laiku ir jāpalīdz uzturēt ar spēkiem, kas rodami ārpus vietējo iedzīvotāju loka. Taču ir jāsagaida, ka šo pamatdarbību vairošana drīz ir jāuztur ar saviem mikrorajona vai ciemata cilvēkresursiem – vīriešiem un sievietēm, kas savā apkaimē tiecas uzlabot materiālos un garīgos apstākļus. Pēc tam pakāpeniski ir jāizveidojas kopienas dzīves ritmam, kas ir piemērots augošam tādu indivīdu kodolam, kuri ir pieņēmuši Bahá’u’lláh redzējumu par jaunu Pasaules kārtību.
Šajā kontekstā uztveres spēja izpaužas kā vēlme piedalīties kopienas veidošanas procesā, kuru ierosinājušas pamatdarbības. Katrā klasterī, kurā pašlaik darbojas intensīva izaugsmes programma, draugu uzdevums šajā nākamajā gadā ir mācīt vienā vai vairākās uzņēmīgās iedzīvotāju grupās, izmantojot tiešu metodi Ticības pamatelementu izklāstā, un atrast tās dvēseles, kas vēlas nokratīt sabiedrības uzspiesto letarģiju, un strādāt līdzās vienam otram savos mikrorajonos un ciematos, lai uzsāktu kolektīvas transformācijas procesu. Ja draugi šādā veidā neatlaidīgi centīsies apgūt kopienas veidošanas ceļus un metodes nelielos apmēros, ilgi lolotais visaptverošas līdzdalības mērķis Ticības lietās katrā ziņā pavisam drīz vairosies vairākkārtīgi, par ko mēs esam droši.
Lai izpildītu šo uzdevumu, ticīgajiem un viņiem kalpojošām iestādēm klasterī ir jāstiprina institūta process, tā teritorijā ievērojami palielinot tādu cilvēku skaitu, kas ir spējīgi darboties kā mācību pulciņu vadītāji; katrā ziņā ir jāatzīst, ka tagad draugiem pieejamā iespēja mikrorajonos un ciematos kopt kūsājošu kopienas dzīvi, ko raksturo tik izteikta mērķa sajūta, ir nodrošināta tikai un vienīgi tādu izšķirošu notikumu dēļ, kas pagājušajā desmitgadē šajā ziņā norisinājās bahājiešu kultūrā iedziļināšanās jomā.
Kad 1995. gadā mēs aicinājām visā pasaulē izveidot mācību institūtus, bahājiešu kopienā izplatītākais veids, kā palīdzēt katram ticīgajam padziļināt savas zināšanas par Ticību, galvenokārt bija dažāda ilguma gadījuma rakstura kursi un nodarbības par dažādām tēmām. Šis modelis labi atbilda austošās vispasaules bahājiešu kopienas vajadzībām, kura skaitliski bija salīdzinoša maza un galvenokārt rūpējās par ģeogrāfisko izplatību uz zemes. Taču tajā laikā mēs skaidri teicām, ka, lai būtiski paātrinātos pulku iestāšanās process, būs jāveido jauna pieeja rakstu apgūšanai, tāda pieeja, kas izraisīs liela cilvēku skaita došanos darba laukā. Šajā sakarā mēs aicinājām mācību institūtus palīdzēt arvien pieaugošam ticīgo skaitam kalpot Lietai, sniedzot kursus, kas nodotu zināšanas, izpratni un prasmes, kuras ir nepieciešamas, lai veiktu daudzos pienākumus, kas ir saistīti ar paātrinātu paplašināšanos un konsolidāciju.
Ikviena Bahá’u’lláh sekotāja pienākums ir lasīt Ticības rakstus un tiekties gūt arvien atbilstošāku izpratni par Bahá’u’lláh pārsteidzošās Atklāsmes nozīmi. Ikvienam ir noteikts iedziļināties Viņa Atklāsmes okeānā un atbilstoši savām spējām un tieksmei ņemt daļu no tajā gulošajām gudrības pērlēm. Šajā kontekstā veidojās tādas acīmredzamas bahājiešu dzīves pazīmes kā vietējās iedziļināšanās stundas, ziemas un vasaras skolas, kā arī īpaši rīkotas tikšanās, kurās rakstus zinoši ticīgie varēja dalīties ar citiem ieskatos par konkrētām tēmām. Tāpat kā dienišķā lasīšana paliks bahājieša identitātes neatņemama sastāvdaļa, tā arī šie mācīšanās veidi turpinās ieņemt vietu kopienas kolektīvajā dzīvē. Taču sapratne par Atklāsmes ietekmi gan uz personīgo izaugsmi, gan uz sociālo progresu daudzkārt vairojas tad, ja mācības tiek apvienotas ar kalpošanu un izpildītas vienlaikus. Tieši kalpošanas laukā tiek pārbaudītas zināšanas, praksē rodas jautājumi un tiek sasniegti jauni izpratnes līmeņi. Tālmācības izglītības sistēmā, kas tagad ir izveidota vienā valstī pēc otras – un kurā galvenie elementi ietver mācību pulciņu, vadītāju un Ruhi institūta mācību plānu, – vispasaules bahājiešu kopiena ir apguvusi prasmi dot iespēju tūkstošiem, nē, miljoniem, mācīties rakstus mazās grupās, kuru skaidri noteiktais mērķis ir piemērot bahājiešu mācību dzīvē, nesot Ticības darbu uz priekšu nākošajā stadijā: pastāvīgā liela mēroga paplašināšanā un konsolidācijā.
Lai neviens nepienācīgi nenovērtē šādi radītās iespējas. Pasivitāti rada mūsdienu sabiedrības spēki. Izklaides vēlme tiek kopta no bērnības, turklāt aizvien efektīvāk, kultivējot paaudzes, kuras par saviem vadītājiem ir ar mieru izvēlēties jebkuru, kas izrādās prasmīgs virspusēju emociju uzrunāšanā. Pat daudzās izglītības sistēmās attieksme pret studentiem ir tāda, it kā viņi būtu uztvērēji, kas radīti, lai uztvertu informāciju. Milzīga mēroga sasniegums ir tas, ka bahājiešu pasaulei ir izdevies izveidot kultūru, kura veicina tādu domāšanas, mācīšanās un rīcības veidu, kurā ikviens uzskata sevi par kopēja kalpošanas ceļa gājēju – palīdzot vienam otru un progresējot kopā, respektējot katra zināšanas jebkurā noteiktā brīdī un izvairoties no tendences dalīt ticīgos tādās kategorijās kā iedziļinājušies un nezinošie. Un tajā ir neatturamas kustības dinamika.
Svarīgi, lai nākošajā gadā tiktu būtiski kāpināta izglītības procesa kvalitāte, kas tiek kopta mācību pulciņa līmenī, lai īstenotu vietējo iedzīvotāju potenciālu radīt šādu dinamiku. Liela atbildība šajā jomā būs pulciņu vadītājiem. Viņu uzdevums būs nodrošināt institūta kursos paredzēto vidi – vidi, kas veicina cilvēku garīgu iedrošināšanu, kuri sāks sevi uzskatīt par aktīviem pašmācības rosinātājiem, par aizstāvjiem neatlaidīgiem centieniem piemērot zināšanas, lai radītu individuālu un kolektīvu transformāciju. Ja tas netiks izdarīts, tad neatkarīgi no tā, cik daudz mācību pulciņu būs izveidoti klasterī, pārmaiņu dzinulim nepieciešamais spēks netiks radīts.
Lai pulciņa vadītāja darbs sasniegtu arvien augstāku izcilības pakāpi, jāielāgo, ka reģionā vai valstī galvenā atbildība par cilvēkresursu attīstību ir jāuzņemas mācību institūtam. Cenšoties vairot tā dalībnieku skaitu, institūtam kā struktūrai – kolēģijai, dažāda līmeņa koordinatoriem un pulciņu vadītājiem apakšslānī – vienāds uzsvars jāliek uz visas sistēmas efektivitāti, jo galu galā pastāvīga kvantitatīva izaugsme būs atkarīga no kvalitatīva progresa. Klastera līmenī koordinatoram savā darbā ir jāiegulda gan praktiskā pieredze, gan dinamika, palīdzot tiem, kas kalpo kā pulciņu vadītāji. Koordinatoram vajadzētu rīkot periodiskas sanāksmes, kurās viņi varētu pārdomāt savu darbību. Reizēm noderīgi var izrādīties pasākumi, kas tiek rīkoti, lai atkārtotu no institūta materiāliem izvēlētu nodaļu apgūšanu, ar noteikumu, ka šādi pasākumi neieaudzina bezgalīgas gatavošanās nepieciešamību. Pulciņa vadītāja spējas attīstās pakāpeniski, līdzko cilvēks dodas darba laukā un palīdz citiem dot ieguldījumu, lai sasniegtu pašreizējās globālo plānu sērijas mērķi, studējot kursu programmu un īstenojot to praktiskās daļas. Kamēr dažāda vecuma vīrieši un sievietes virzās programmas apguvē un ar pulciņu vadītāju palīdzību apgūst katru kursu, citiem – it īpaši bērnu klašu, pusaudžu grupu un mācību pulciņu koordinatoriem – ir jābūt gataviem pavadīt viņus kalpošanas darbos, kas tiek darīti atbilstoši viņu spējam un interesēm: kalpošanas darbos, kas ir būtiski pašas sistēmas iemūžināšanai. Lai nodrošinātu, ka šajā sistēmā pienācīga mēra pulsē dzīvīgums, tai nākamo divpadsmit mēnešu laikā visās zemēs ir jābūt intensīvas apguves priekšmetam.
Rūpes par bērnu garīgo audzināšanu jau sen ir bijušas bahājiešu kopienas kultūras sastāvdaļa, un šo rūpju iznākums ir divas līdzās pastāvošas situācijas. Pirmo, atkārtojot Irānas bahājiešu sasniegumus, raksturoja spēja piedāvāt bahājiešu ģimeņu bērniem regulāras nodarbības klasēs, kuru mērķis parasti bija augošajai paaudzei sniegt pamatzināšanas par Ticības vēsturi un mācību. Vairumā pasaules daļu ir salīdzinoši niecīgs to skaits, kuri izmantojuši šādas nodarbības. Otra situācija veidojās gan lauku, gan pilsētu vidē, kur bija notikusi liela mēroga ticības pieņemšana. Šajā pieredzē dominējoša bija daudz iekļaujošāka attieksme. Tomēr, lai gan dažādu saimju bērni kvēli vēlējās un tika laipni aicināti apmeklēt bahājiešu nodarbības, vairāki faktori liedza stundas vadīt pietiekami regulāri katru gadu. Mēs esam ļoti gandarīti vērot, kā šī vēsturisku apstākļu izraisītā divējādība sāk mazināties, tiklīdz institūtā mācīti draugi visur cenšas piedāvāt visiem atvērtas sistemātiskas nodarbības.
Tagad ir dedzīgi jāturpina šis daudzsološais iesākums. Katrā klasterī, kurā darbojas intensīva izaugsmes programma, pūles jāvelta, lai vēl vairāk sistematizētu garīgās izglītības sniegšanu pieaugošam bērnu skaitam no dažādām ģimenēm – tas ir priekšnosacījums kopienas izveides procesam, kas uzņem apgriezienus mikrorajonos un ciematos. Tas būs darbietilpīgs uzdevums, kam vajadzīga pacietība un sadarbība gan no vecāku, gan no institūciju puses. Ruhi institūtam jau ir izteikts lūgums pasteigties ar krusu izstrādi dažāda līmeņa bērnu klašu skolotāju apmācībai, tajā skaitā attiecīgo mācību vielu, sākot ar bērniem 5–6 gadu un 10–11 gadu vecumā, lai aizpildītu pašreizējo plaisu starp esošajām stundām un mācību grāmatām pusaudžiem, kā, piemēram, “Ticības gars” un topošo “Svētā gara spēks”, kas šīs vecuma grupas programmā iekļauj izteiktu bahājiešu sastāvdaļu. Tiklīdz kļūs pieejami šie papildu kursi un mācību stundas, institūti visās zemes varēs sagatavot skolotājus un koordinatorus, kas ir nepieciešami, lai katrā klasē ieviestu bērnu garīgās izglītības programmas kodolu, ap kuru var veidot otršķirīgus elementus. Tikmēr institūtiem jāvelta visas pūles, lai skolotājiem sniegtu piemērotus materiālus, tostarp pašreiz pieejamos, ko viņi pēc vajadzības var izmantot savās dažāda vecuma bērnu klasēs.
Starptautiskais mācību centrs ir izpelnījies mūsu neizsmeļamo pateicību par būtisko impulsu, ko tas ieguldījis darbos, lai nodrošinātu Piecgades plāna mērķa priekšlaicīgu sasniegšanu. Redzot enerģijas apjomu, ko tas ieguldījis šajā vispasaules pasākumā, tik uzmanīgi sekojot progresam katrā kontinentā un cieši sadarbojoties ar Kontinentālajiem padomniekiem, varēja gūt ieskatu milzīgajā spēkā, kas slēpjas Administratīvajā kārtībā. Tā kā Mācību centrs tagad ar tādu pašu apņēmību pievēršas jautājumiem par pasākumu efektivitāti klastera līmenī, tas bez šaubām īpašu uzmanību pievērsīs bahājiešu bērnu klašu īstenošanai. Mēs esam pārliecināti, ka tā analīze par šajā gadā gūto pieredzi dažos izraudzītos klasteros, kuri pārstāv dažādas sociālās situācijas, sniegs izpratni par praktiskiem jautājumiem, kas mikrorajonos un ciematos ļaus izveidot regulāras klases visu vecumu bērniem.
Vēl viens bahājiešu kopienas kultūras izaugsmes apliecinājums ir pusaudžu garīgās iedrošināšanas programmas straujā izplatība. Kamēr pasaulē ir tendence šo vecuma grupu atainot kā problemātisku, pazudušu juceklīgu fizisku un emocionālu pārmaiņu mokās, neatsaucīgu un ar sevi aizņemtu, bahājiešu kopiena – savā valodas lietojumā un izraudzītajā pieejā – izlēmīgi virzas pretējā virzienā, saskatot pusaudžos turpretī altruismu, izteiktu taisnīguma izjūtu, degsmi mācīties par visumu un vēlmi piedalīties labākas pasaules veidošanā. Viena liecība pēc otras, kurās pusaudži kā programmas dalībnieki visās pasaules zemēs izsaka savas domas, liecina par šīs vīzijas patiesumu. Viss liecina par to, ka programma iesaista viņu izvērsošos apziņu īstenības izpētē, kas viņiem palīdz analizēt radošos un graujošos spēkus, kas darbojas sabiedrībā, un atpazīt, kādu ietekmi šie spēki atstāj uz viņu domām un darbībām, tādējādi asinot viņu garīgo uztveri, pilnveidojot viņu izteiksmes spējas un stiprinot morālo stāju, kas viņiem noderēs turpmākā dzīvē. Vecumā, kad viņiem kļūst pieejamas dīgstošas intelektuālas, garīgas un fiziskas spējas, viņiem tiek doti rīki, kas ir nepieciešami to spēku apkarošanai, kas viņiem varētu laupīt viņu cēlās būtnes identitāti, un darbam visu labā.
Apstāklis, ka liela programmas sastāvdaļa ir veltīta tēmu apgūšanai no bahājiešu perspektīvas, tikai ne reliģiskas pamācības veidā, ir devis iespēju to dažādos apstākļos un situācijās piemērot pusaudžiem. Daudzos šādos gadījumos tie, kuri izmanto šo programmu, droši pievērsušies sociālās darbības jomai, saskaroties ar virkni jautājumiem un iespējām, kurām globālā mācību procesā seko un kuras apkopo Svētajā zemē esošais Sociālās un ekonomiskās attīstības birojs. Uzkrātās zināšanas un pieredz jau ir devusi iespēju vairākos visā pasaulē izkliedētos klasteros iesaistīt programmā vairāk nekā tūkstoš pusaudžu. Lai citiem palīdzētu ātri virzīties šajā virzienā, birojs ar ticīgo komandas palīdzību visos kontinentos veido tādu atbalsta punktu tīklu, ko var izmantot, lai mācītu koordinatorus no desmitiem vai pat simtiem klasteru. Šie resursu cilvēki turpina atbalstīt koordinators pēc tam, kad viņi atgriežas savos klasteros, palīdzot viņiem radīt garīgi uzlādētu vidi, kurā var iesakņoties pusaudžu programma.
Protams, šajā darba laukā tiks uzkrātas papildu zināšanas, bet darbības modelis jau ir skaidrs. Tikai pašas bahājiešu kopienas kapacitāte ierobežo tās spēju apmierināt šīs programmas pieprasījumu skolās un pilsoniskās grupās. Klasteros, kuros šodien uzmanība tiek pievērsa intensīvai izaugsmes programmai, ir ļoti atšķirīgi apstākļi: dažos klasteros ir retas neregulāras pusaudžu grupas, citos tiek uzturēts pietiekams grupu skaits, lai vajadzētu pieaicināt īpašu koordinatoru, kurš varētu saņemt nepārtrauktu palīdzību no zinību izplatīšanas atbalsta punkta. Lai nodrošinātu šo spēju pieaugumu visos šajos klasteros, mēs aicinām līdz pašreizējā plāna noslēgumam izveidot 32 zinību atbalsta punktus, no kuriem katrs kalpotu aptuveni divdesmit klasteriem ar pilna laika koordinatoriem. Visos pārējos šādos klasteros primāra uzmanība ir jāvelta tam, lai turpmākajā gadā radītu spējas piedāvāt programmu, sistemātiski vairojot grupu skaitu.
*Līdz šim minētos sasniegumus – spējas mācīt ticību tiešā veidā un iesaistīties saturīgās sarunās ar dažāda dzīves gājuma cilvēkiem par garīgas nozīmes tēmām, tāda rakstu studēšanas veida uzplaukums, kas ir sasaistīts ar rīcību, atjaunota apņēmība regulāri sniegt garīgu audzināšanu jauniešiem mikrorajonos un ciematos, kā arī tādas programmas ietekmes vēršanās plašumā, kas pusaudžos ieaudzina divējādu morālu mērķi: attīstīt savu iekšējo potenciālu un dot ieguldījumu sabiedrības transformācijā – tos visus nebūt ne mazā mērā stiprina vēl viena kultūras izaugsmes pakāpe, kuras sekas patiešām ir tālejošas. Šāda kolektīvās apziņas attīstība ir jaušama tajā, ka arvien biežāk draugu sarunās tiek lietots vārds “pavadīt”, vārds, kuram, iekļaujot to bahājiešu kopienas ikdienišķā vārdu krājumā, tiek piešķirta jauna nozīme. Tas liecina par tādas kultūras būtisku nostiprināšanu, kurā modus operandi jeb darbības veids ir mācīšanās, proti, veids, kas sekmē arvien vairāk cilvēku informētu dalību vienotos centienos piemērot Bahá’u’lláh mācību dievišķas civilizācijas izveidē, kas saskaņā ar Aizbildņa teikto ir ticības galvenā misija. Šāda pieeja krasi atšķiras no garīgi bankrotējušiem un izmirstošiem vecās sociālās iekārtas ceļiem, kas tik bieži tīko izmantot cilvēku enerģiju ar kundzību, alkatību, vainas apziņu vai manipulēšanu.
Draugu savstarpējās attiecībās šāda kultūras attīstība izpaužas viņu mijiedarbības kvalitātē. Mācīšanās kā darbības veids prasa, lai visi pieņemtu pazemības stāju – stāvokli, kurā cilvēks aizmirst par sevi, pilnīgi uzticas Dievam, paļaujas uz Viņa visu spēcinošo spēku un ir pārliecināts par Viņa nezūdošo palīdzību, zinot, ka Viņš un tikai Viņš odu var pārvērst par ērgli un pilienu par bezgalīgu jūru. Šādā stāvokli dvēseles neatlaidīgi strādā kopā, priecājoties ne tik daudz par saviem panākumiem, bet gan par pārējo izaugsmi un kalpošanu. Tādējādi viņu domas ik brīdi ir pievērstas tam, lai viens otram palīdzētu sasniegt kalpošanas Viņa Lietai virsotnes un pacelties Viņa zināšanu debesīs. Tieši to mēs ieraugām pašreizējā darbības modelī, kas izvēršas visā pasaulē un kuru, strādājot plecu pie pleca, izplata kā vecs, tā jauns, kā veterāns, tā tikko deklarējies.
Šī kultūras izaugsme ietekmē ne tikai cilvēku savstarpējās attiecības, bet tās sekas ir jūtamas arī ticības administratīvo lietu vešanā. Tā kā mācīšanās ir kļuvusi par kopienas darbības veidu, zināmi lēmumu pieņemšanas aspekti par paplašināšanos un konsolidāciju ir uzticēti ticīgo pulkam, padarot plānošanu un īstenošanu daudz atsaucīgāku faktiskiem apstākļiem. It īpaši pārdomu sanāksmes tiem, kas darbojas klasteru līmenī, ir devušas iespēju ik pa laikam sanākt, lai, ievērojot institūciju pieredzi un vadību, gūtu vienprātību par pašreizējo situāciju un noteiktu turpmākos soļus. Līdzīgu telpu ir radījis institūts, kura ietvaros tie, kas klasteros kalpo kā pulciņu vadītāji, bērnu nodarbību skolotāji un pusaudžu grupu vadītāji, var tikties atsevišķi un apspriesties par savu pieredzi. Ar šo pamatslāņa konsultācijas procesu cieši saistītas ir mācību institūta pārstāvniecības un Reģionālā mācību komiteja, kā arī Palīgkolēģijas locekļi, kuru kopējā sadarbība sniedz vēl vienu telpu, kurā jau oficiālā līmenī tiek pieņemti lēmumi par izaugsmi. Šādas klastera līmeņa sistēmas darbība, kas izveidojusies nepieciešamības dēļ, norāda uz bahājiešu administrācijas svarīgu raksturiezīmi: gluži kā dzīvā organismā tajā ir iekodēta spēja uzņemties arvien lielāku sarežģītības pakāpi gan struktūru un procesu, gan attiecību un darbību ziņā, tādējādi attīstoties Vispasaules Taisnīguma Nama vadībā.
Tas, ka ticības institūcijas visos līmeņos – no vietējā līdz reģionālam, no nacionālā līdz kontinentālajam – spēj pārvaldīt šo pieaugošo sarežģītību ar aizvien lielāku izveicību, vienlaikus ir to noturīga brieduma pazīme un nepieciešamība. Attīstošās attiecības starp administratīvajām struktūrām Vietējo garīgo padomi ir novedušas līdz jauna posma slieksnim saistībā ar tās pienākumiem izplatīt Dievvārdu, mobilizēt ticīgo spēkus un kaldināt garīgi pacilājošu vidi. Iepriekš mēs esam skaidrojuši, ka Garīgās padomes briedumu nevar vērtēt tikai pēc tās sanāksmju biežuma un tās darbībās efektivitātes. Tās stiprums drīzāk ir jāvērtē lielā mērā pēc kopienas, kurai tā kalpo, garīgās un sociālās dzīves vitalitātes, – pēc augošas kopienas, kas labprāt pieņem konstruktīvu ieguldījumu kā no reģistrētiem biedriem, tā arī no citiem. Patīkami konstatēt, ka pašreizējā pieeja, metodes un instrumenti sniedz Vietējām garīgām padomēm, tostarp tikko izveidotām padomēm, līdzekļus šo pienākumu izpildei, kad tās ceļas, lai savās teritorijās nodrošinātu Piecgades plāna prasību pienācīgu izpildi. Patiesi, Garīgās padomes pienācīga iesaistīšanās plānā kļūst izšķiroša katrā mēģinājumā iekļaut kopienā lielu cilvēku skaitu – un tas pats par sevi ir tās spēka un spēju pilnīgas izpausmes priekšnosacījums.
Vietējo garīgo padomju izaugsme, kam mēs katrā ziņā būsim liecinieki dažu turpmāko gadu laikā, ir iespējama, pieaugot Nacionālo garīgo padomju stiprumam, kuru spēja stratēģiski domāt un rīkoties ir ievērojami augusi, it īpaši tad, kad tā tās ir iemācījušās jau daudz precīzāk un efektīvāk analizēt kopienu izveides procesu pamatslāņa līmenī un pēc vajadzības sniegt tam palīdzību, resursus, iedrošinājumu un mīlošu vadību. Valstīs, kur apstākļu dēļ tas ir nepieciešams, tās virkni savu pienākumu šajā ziņā ir uzticējušas Reģionālajām padomēm, tādējādi decentralizējot noteiktas administratīvas funkcijas, uzlabojot savas jurisdikcijas teritorijā institucionālo kapacitāti un kopjot daudz sarežģītākas savstarpējas sadarbības formas. Nav pārspīlēti sacīt, ka Nacionālo garīgo padomju pilnīga iesaistīšanās palīdzēja veikt pēdējo atspērienu, kas bija vajadzīgs, lai sasniegtu pašreizējā plāna mērķi, un mēs ceram uz turpmāku attīstību šajā virzienā, lai tās sadarbībā ar Padomniekiem turpmāko kritisko un īslaicīgo mēnešu laikā ieguldītu vislielākās pūles, sagatavodamas savas kopienas nākošā piecu gadu pasākuma uzsākšanai.
Padomnieku institūcijas attīstība nešaubīgi ir viens no pagājušās desmitgades ievērojamākajiem sasniegumiem bahājiešu Administratīvajā kārtībā. Šī institūcija jau sasniedza lēcienveidīgu attīstību, kad 2001. gada janvārī Padomnieki un Palīgkolēģijas locekļi Svētajā zemē piedalījās konferencē, atzīmējot Starptautiskā mācību centra apmešanos pastāvīgā rezidencē Karmela kalnā. Nav šaubu, ka šī notikuma atraisītā enerģija strauji virzīja šo institūciju uz priekšu. Padomnieku un viņu palīgu ietekme plāna progresā apliecina, ka viņi ir ieņēmuši savu dabīgo vietu mācību jomas priekšgalā. Mēs esam pārliecināti, ka nākošais gads Administratīvās kārtības institūcijas vēl vairāk saliedēs sadarbībā, kad tās visas atbilstoši to pieaugošajām funkcijām un atbildībai centīsies stiprināt mācīšanās režīmu, kas ir kļuvis par kopienas darbības ievērojamāko iezīmi – vēl steidzamāk tajos klasteros, kuros norit intensīvas izaugsmes programmas.
*Bahá’u’lláh Atklāsme ir neaptverama. Tā aicina uz dziļām pārmaiņām ne tikai cilvēkā, bet arī sabiedrības uzbūvē. “Vai tas nav katras Atklāsmes mērķis”, Viņš pats pasludina, “radīt visas cilvēces rakstura izmaiņas – izmaiņas, kuras izpaužas pašas par sevi gan ārēji, gan iekšēji, kuras iespaido gan tās iekšējo dzīvi, gan ārējos apstākļus?” Darbs, kas šodien tiek virzīts katrā pasaules nostūrī, reprezentē bahājiešu nepārejošo pūļu jaunāko stadiju radīt kodolu brīnišķīgai civilizācijai, kas paredzēta Viņa mācībā un kuras izveidošana ir bezgalīgas sarežģītības un plašuma pasākums, un tas cilvēcei prasīs gadsimtiem ilgas pūles līdz piepildījumam. Te nav ne īsceļu, ne formulu. Tikai cenšoties smelties izpranti no Viņa Atklāsmes, izmantot cilvēku rases uzkrātās zināšanas, gudri ieviest Viņa mācību cilvēces dzīvē un konsultēties par jauniem jautājumiem, radīsies nepieciešamās zinības un attīstīties spējas.
Šajā ilgtermiņa spēju izveides procesā bahājiešu kopiena ir veltījusi gandrīz piecpadsmit gadus, lai sistematizētu savu pieredzi mācīšanas jomā, mācījusies uzsākt noteiktas aktivitātes ar vairāk un vairāk cilvēkiem un uzturējusi savu paplašināšanos un konsolidāciju. Visi ir aicināti tverties kopienas sirsnīgajos apskāvienos un saņemt Bahá’u’lláh dzīvinošo vēsti. Nav lielāka prieka, kā būt pārliecinātam, ka dvēsele, kas ilgojas pēc Patiesības, atrod patvērumu Dieva Lietas citadelē un gūst stiprumu no Derības vienojošā spēka. Tomēr katrs cilvēks un katra indivīdu grupa neatkarīgi no tā, vai tie ir pieskaitīti Viņa sekotājiem, var smelties iedvesmu no Viņa mācības, saņemot gudrības pērles un zināšanas, kas tiem var palīdzēt sastaptajās grūtībās. Patiesi, civilizācija, kas aicina cilvēci, netiks sasniegta tikai ar bahājiešu kopienas centieniem. Neskaitāmas grupas un organizācijas, kuras vada pasaules solidaritātes gars, kas ir Bahá’u’lláh cilvēces vienotības principa netieša izpausme, dos ieguldījumu civilizācijā, kurai nolemts iziet no mūsdienu sabiedrības sajukuma un haosa. Ikvienam ir skaidri jāielāgo, ka bahājiešu kopienā secīgu globālu plānu rezultātā radītais potenciāls dod tai pieaugošu spēju sniegt palīdzību neskaitāmos un daudzējādos civilizācijas izveides aspektos, paverot tai jaunus mācīšanās horizontus.
2008. gada Riḍván vēstulē mēs norādījām, ka, draugiem turpinot strādāt klastera līmenī, viņi aizvien vairāk tiks iesaistīti sabiedrības dzīvē un tiks pakļauti izaicinājumam paplašināt sistemātiskas mācīšanās procesu, kurā viņi ir iesaistīti, lai aptvertu pieaugošo cilvēcisko centienu amplitūdu. Bagātīgs kopienas dzīves savijums sāk parādīties katrā klasterī, tiklīdz kalpošana draudzē, piepildīta ar diskusijām intīmā mājas gaisotnē, tiek savīta kopā ar aktivitātēm, kas nodrošina garīgu izglītību visiem iedzīvotājiem – pieaugušajiem, jauniešiem un bērniem. Sabiedriskā apziņa dabiski palielinās tad, kad, piemēram, vecāku vidū veidojas rosinošas sarunas par viņu bērnu centieniem un pēc pusaudžu iniciatīvas veidojas kalpošanas projekti. Tiklīdz cilvēkresursi klasterī ir pietiekamā daudzumā un izaugsmes process ir stabili nostiprināts, kopienas iesaistīšanās sabiedrības dzīvē var, pat vajag, palielināties. Šajā izšķirošajā plāna izvēršanas brīdī, kad tik daudz klasteru tuvinās šai stadijai, šķiet piemēroti visur draugiem pārdomāt tā ieguldījuma dabu, ko viņu augošās, vitālās kopienas dos sabiedrības materiālajā un garīgajā progresā. Šajā sakarā lietderīgi būtu spriest par divām savstarpēji saistītām un abpusēji stiprinošām aktivitātēm: par iesaistīšanos sabiedriskā darbībā un piedalīšanos sabiedrībā aktuālās apspriedēs.
Vairāku desmitu gadu laikā bahājiešu kopiena ir guvusi lielu pieredzi šajās divās darbības jomās. Protams, daudz bahājiešu sava darba dēļ ir individuāli iesaistīti sabiedriskajā darbībā un publiskā apspriedē. Vairākas nevalstiskas organizācijas, kas ir Ticības iedvesmotas un darbojas kā reģionālā, tā valsts līmenī, strādā sociālās un ekonomiskās attīstības jomā savu tautu labā. Nacionālo garīgo padomju aģentūras dažādos veidos palīdz popularizēt idejas, kas sekmē sabiedrības labklājību. Starptautiskā līmenī tādas aģentūras kā Bahājiešu Starptautiskās kopienas Apvienoto Nāciju birojs veic līdzīgu uzdevumu. Tiktāl, ciktāl nepieciešams un vēlams, draugi, kas strādā kopienas pamatlīmenī, izmantos šo pieredzi un potenciālu, kad viņi centīsies pievērsties apkārtējās sabiedrības rūpēm.
Sabiedriskā darbība, ko vispiemērotāk uzlūkot kā spektru, var sniegties no visai neformāliem īstermiņa pasākumiem atsevišķu cilvēku vai mazu draugu grupiņu izpildījumā līdz lielas saržģītības un izsmalcinātības sociālās un ekonomiskās attīstības programmām, kuras īsteno bahājiešu iedvesmotas organizācijas. Neatkarīgi no vēriena un mēroga ikvienā sabiedriskā darbībā jātiecas izmantot Ticības mācība un principi, lai uzlabotu kādu no iedzīvotāju sociālās vai ekonomiskās dzīves aspektiem, lai cik pieticīgā mērā tas būtu. Šādi centieni izceļas tādējādi, ka to proklamētais mērķis papildus garīgai labklājībai ir uzlabot iedzīvotāju materiālos dzīves apstākļus. Bahājiešu mācības centrālā tēma ir tāda, ka pasaules civilizācijai, kas tagad ir pie cilvēces apvāršņa, ir jāsasniedz dinamiska saskaņotība starp dzīves materiālajām un garīgajām vajadzībām. Šim ideālam acīmredzami ir dziļš iespaids uz jebkādas bahājiešu īstenotas sabiedriskās darbības raksturu, lai kāds būtu šīs darbības vēriens un ietekmes diapazons. Lai arī apstākļi katrā valstī vai pat, iespējams, katrā klasterī var būt atšķirīgi, rosinot draugus veikt dažādus pasākumus, visiem ir jāpatur prātā daži pamatjēdzieni. Viens no tiem ir zināšanu centrālā vieta sociālā eksistencē. Nezināšanas uzturēšana ir vissmagākā apspiešanas forma; tā pastiprina daudzās aizspriedumu sienas, kuras ir šķēršļi cilvēces vienotības sasniegšanai, kas savukārt ir Bahá’u’lláh Atklāsmes mērķis un virzošais princips. Pieeja zināšanām ir katra cilvēka tiesības, un dalība to radīšanā, piemērošanā un izplatīšanā ir pienākums, kas visiem jāuzņemas dižajā plaukstošas pasaules civilizācijas izveides pasākumā, – katram cilvēkam atbilstoši saviem talantiem un spējām. Taisnīgums pieprasa vispārēju piedalīšanos.
Lai gan sabiedriskā darbība var ietvert dažāda veida preču sagādi un pakalpojumus, primāras rūpes ir jāvelta noteiktas iedzīvotāju kopas spēju radīšanai, lai tādējādi viņi varētu piedalīties labākas pasaules radīšanā. Sociālas pārmaiņas nav projekts, ko viena grupa izpilda otras grupas labā. Sabiedriskās darbības vērienam un sarežģītībai jābūt atbilstošai ciematos un mikrorajonos pieejamajiem cilvēkresursiem, lai to varētu turpināt. Tādēļ darbu vislabāk sākt pieticīgā mērogā un ļaut tam augt organiski līdz ar iedzīvotāju spēju attīstīšanos. Kapacitāte, protams, paceļas jaunā līmenī tad, kad sociālo pārmaiņu aizstāvji iemācās savai sociālajai realitātei arvien efektīvāk piemērot Bahá’u’lláh Atklāsmes elementus, kā arī zinātnes atziņas un metodes. Viņiem jācenšas saprast šo realitāti atbilstoši Viņa mācībai – saskatot savos līdzcilvēkos nenovērtējamus dārgakmeņus un apzinoties duālā integrācijas un sairšanas procesa ietekmi uz sirdīm un prātiem, kā arī uz sociālām struktūrām.
Efektīva sabiedriskā darbība palīdz bagātināt dalību sabiedrības apspriedēs, tāpat kā izpratne, kas ir gūta no iesaistīšanās noteiktās apspriedēs, var palīdzēt precizēt jēdzienus, kas veido sabiedrisko darbību. Klastera līmenī iesaistīšanās publiskā apspriedē var variēt no tik vienkāršas rīcības kā bahājiešu ideju iekļaušana ikdienas sarunās līdz daudz formālākām darbībām, kā, piemēram, rakstu sagatavošana un saietu apmeklēšana par sociālām problēmām, kā dažus piemērus minot klimata pārmaiņas un vide, pārvaldība un cilvēktiesības. Tā arī ietver jēgpilnu mijiedarbību ar pilsoniskām grupām un vietējām organizācijām ciematos un mikrorajonos.
Šajā sakarā mēs esam spiesti brīdināt: ļoti svarīgi, lai visi saprastu, ka dalības sabiedriskā darbībā un publiskās apspriedēs vērtība nav nosakāma pēc spējas piesaistīt jaunus ticīgos. Lai arī pūles šajās divās jomās var izraisīt bahājiešu kopienas skaitlisku palielināšanos, šīs darbības netiek veiktas šādā nolūkā. Šajā ziņā obligāti jāievēro patiesums. Turklāt jābūt uzmanīgiem, lai nepieļautu bahājiešu pieredzes pārspīlēšanu vai piesaistītu nepamatotu uzmanību tādiem pūļu aizmetņiem kā pusaudžu garīgās iedrošināšanas programma, ko labāk atstāt nobriešanai savā ritmā. Visos gadījumos devīze ir pazemība. Paužot entuziasmu par saviem uzskatiem, draugiem jāuzmanās no triumfālas gaisotnes projicēšanas, kas nemaz nav piemērota pašu vidū, vēl jo mazāk citos apstākļos.
Raksturojot jums šīs jaunās iespējas, kas tagad paveras klastera līmenī, mēs jūs nelūdzam jebkādā veidā mainīt jūsu pašreizējo kursu. Arīdzan nevajag iedomāties, ka šīs iespējas ir alternatīvs kalpošanas lauks, kas paplašināšanas un konsolidācijas darbā konkurē ar kopienas ierobežotajiem resursiem un spēkiem. Nākošajā gadā ir jāturpina stiprināt institūta process un tajā ietvertais darbības modelis, un mācīšanai joprojām jāpaliek katra ticīgā prātā kā galvenai nodarbei. Nevajag priekšlaicīgi tiekties dziļāk iesaistīties sabiedrības dzīvē. Tas notiks dabīgi, draugiem ikvienā klasterī neatkāpjoties no plāna norādījumu ieviešanas, izmantojot rīcības, pārdomu, konsultācijas un mācīšanās procesu, un tā rezultātā gūstot mācību. Iesaistīšanās sabiedrības dzīvē uzplauks, pakāpeniski vairojot kopienas spēju veicināt pašai savu izaugsmi un uzturēt tās vitalitāti. Tā sasniegs saskaņu ar centieniem paplašināt un konsolidēt kopienu tiktāl, ciktāl tā izmantos konceptuālā ietvara elementus, kas regulē pašreizējo globālo plānu virkni. Kopiena arī dos savu artavu iedzīvotāju virzībā pretim Bahá’u’lláh vīzijai par pārticīgu un miera apdvestu pasaules civilzāciju tādā mērā, kādā tā šos elementus radoši izmantos jaunās mācīšanās jomās.
*Dārgie draugi: cik bieži Mīļotais Skolotājs izteica cerību, kaut ticīgo sirdis būtu pārpildītas ar mīlestību vienam pret otru, kaut tos nekas nešķirtu un tie uzskatītu visu cilvēci par vienu ģimeni. “Nesaskatiet svešinieku,” ir Viņa aicinājums; “labāk redziet visus cilvēkus kā draugus, jo mīlestība un vienotība nenāk viegli, ja jūs vēršat savu skatienu uz citādību”. Visi iepriekšējās lappusēs izvērtētie notikumi visdziļākajā līmenī ir tikai un vienīgi vispārējas mīlestības izpausme, kas iegūta ar Svētā Gara spēku. Jo, vai tā nav Dieva mīlestība, kas sadedzina visus atsvešināšanās un dalīšanās plīvurus un savieno kopā sirdis nevainojamā vienībā? Vai tā nav Viņa mīlestība, kas mudina jūs kalpošanas laukā un dod iespēju jums redzēt katras sirds spējas pazīt Viņu un pielūgt Viņu? Vai jūs neesat iedrošināti, zinot, ka Viņa Izpausme labprāt izcieta mokpilnu dzīvi Savas mīlestības uz cilvēci dēļ? Skatieties uz jūsu pašu ierindām, uz jūsu dārgajiem bahājiešu brāļiem un māsām Irānā. Vai viņi nav piemērs gara stiprumam, kas dzimis no mīlestības uz Dievu un vēlmi kalpot Viņam? Vai viņu spēja pacelties pāri cietsirdīgākajai un rūgtākajai vajāšanai neliecina par miljoniem apspiestu pasaules cilvēku spēju piecelties un apņēmīgi iesaistīities Dieva Valstības veidošanā uz zemes? Nebaidoties no šķeļošām sociālām konstrukcijām, steidziet un nesiet Bahá’u’lláh vēsti gaidošām dvēselēm katrā pilsētas mikrorajonā, katrā lauku ciematā, katrā pasaules nostūrī, vedot tās uz Viņa kopienu – Visdiženā Vārda kopienu. Mēs nekad neaizmirstam jūs savās domās un lūgšanās, un mēs turpināsim lūgties Visvareno, lai Viņš stiprinā jūs ar Savu brīnumaino žālastību.
Vispasaules Taisnīguma Nams